Pāriet uz galveno saturu

Pirmie 10'000 km un beidzot aptur policija!

Nedaudz vairāk kā gads pagājis kopš iegādājos savu elektromobili. Tagad esmu nobraucis 2/3 no tā, kāds bija nobraukums, kad to iegādājos.


Noteikti pats lielākais notikums šajā laikā ir tas, ka atklāju to, ka netālu no mana darba ir pieejamas rozetes. T/C "Domina" stāvvietā ir ļoti daudz to. Tas nozīmē to, ka es joprojām esmu samaksājis tikai 4.50€ par savas mašīnas uzlādi. Tātad 4.5 centi uz 100 km. Liekas, ka tuvākajā nākotnē nekas šajā ziņā nemainīsies.

Pa ziemu sanāk braukt mazākas distances, tāpēc varbūt arī tik lēni nāca tie 10'000 km, bet arī tā vispārīgi paskatoties, es daudz braukāju ar velosipēdu. Tagad gan mazāk, jo kaut kā žēl maksāt par automašīnu, ja es to neizmantoju. Vismaz tām 20 minūtēm dienā, ko man vajag, lai tiktu uz darbu un atpakaļ, tad ir tai pielietojums.



Vēl ir jauns pielietojums šai automašīnai, kas patērē elektrību un gaisā neizdod piesārņojumu, ir tas, ka mēs vedam šķirot atkritumus. Sievai patīk šo procesu saukt par karmas punktu krāšanu. Mēs aptuveni reizi mēnesī nododam pie Dailes teātra sašķirotos atkritumus (kartons, plastmasa, skārds, stikls).

Man pajautāja reiz par tām situācijām, kad  man beidzās enerģija akumulatoros. Tas man ir noticis divas reizes.



Pirmā reize bija daļēji apzināta. Biju aizvedis mašīnu uz oficiālo servisu, lai paskatās, kas tās par skaņām, ko es tur dzirdu (pateica, ka viss kārtībā). Piekodināju servisā, lai pieliek lādēties, kad pabeiguši apskati, bet viņi nebija gana apmācīti, lai zinātu, ka mašīna lādējas tikai tad, kad tā ir izslēgta. Tā nu es, kad atnācu pēc mašīnas, ieraudzīju, ka man uzrāda 5 km atlikušus, ko braukt, bet jābrauc 20 km. Ar vedēju, kam es tobrīd palīdzēju, sarunājām, ka brauksim tik tālu, cik mašīna ļauj, un pēc tam vilksim (viņš bija ar savu automašīnu). Pārsteidzoši bija tas, ka pietrūka aptuveni 1 km, lai nokļūtu līdz galam.

Otrā reize bija tāda, ka es nebiju rēķinājies ar to, cik daudz aukstums ietekmē akumulatorus. Biju pieradis, ka tad, kad man parāda, ka vairs nav neviena kilometra, ko braukt, es varu nobraukt vēl 10 km. Šoreiz bija mazāk. Devos uz uzlādes punktu, kas ir pie Biķernieku trases un mašīna apstājās pie Alfas. Nostopēju E. Gulbja laboratorijas mašīnu un mani aizvilka līdz turienei. Abas reizes bija biedējošas, jo stūres un bremžu pastiprinātājs nestrādā, ja mašīna nav ieslēgta. Baigi piekusu, kamēr tiku lādēties.


Policija apturēja... Vēl pirms iekāpu automašīnā. Strādāju ļoti vēlu un, kad devos mājās, mašīna bija apsnigusi. Sāku tai tīrīt nost sniegu un garām pabrauca mašīna. Nepievērsu uzmanību, jo mašīnas Rīgā nav retums. Arī naktī. Pēkšņi manu, ka šī mašīna nesteidzīgi brauc atpakaļgaitā un apstājas pretim manai mašīnai. Paceļu acis un tur policists, kas izskatās nedaudz cilvēkam līdzīgāks par to, kas ir bildē redzams.

Policists: "Labvakar!"
Es: "Labvakar!"
P.: "Jūsu mašīna?"
Es: "Jā, mana."
P.: "Parādiet dokumentus, lūdzu!"
Es izvilku maku un parādīju tehnisko, vienlaicīgi pie sevis nodomājot - kurš gan tīrītu sniegu svešai mašīnai un, ja zagtu, tad jau vienalga vai apsnigusi.
P.: "Paldies! Ah, elektroauto! Un kā brauc? Cik ilgi var nobraukt?"
Es: "Brauc ļoti klusiņām un var nobraukt tik ilgi, cik vajag. Man pietiek nedēļai."
P.: "Jauku vakaru!"
Es: "Jums arī!"

Tā mašīna izskatījās to vienīgo reizi, kad to nomazgāju ziemas periodā.

Komentāri